Liecība

Ja Dievs nebūtu mani izglābis, es droši vien būtu nodzērusies līdz grāvja stadijai. Noteikti būtu vēl saķērusi kādu transmisīvo slimību, jo diemžēl man nebija robežu un pavisam nepareiza uztvere, kas ir mīlestība. Ja kāds mani iekāroja, to uztvēru par mīlestību. Kauns. Liels kauns par visu, ko darīju. Par dzeršanu ne tikai brīvdienās, bet arī darbdienās, pat pirms lekciju apmeklēšanas vai darba. Bezfilma bija mans otrais vārds. Ja nākamā diena pēc dzeršanas bija brīva, es mierīgi varēju, vēl pālī guļot gultā, ar roku paķert kādu uz grīdas atstātu šņabja pudeli un uzreiz to arī sākt tukšot.  Vēsā mierā, tā teikt. Man pat nebija slikti vairāk. Rūdīts alkašs, nu.

Zināju, ka vajag pārtraukt, taču nekad neizdevās. Ilgāk par mēnesi nesanāca. Tā bija sajūta, kad sēdi krēslā, mēģini fokusēties uz kādu darbu, bet nevari, trīc kājas, nevari nosēdēt, jo tāds kā melns mākonis sēž blakām un dīda, ka jāiet kost taču!!

Iemesls, kāpēc nonācu tik tālu, kā jau daudziem, meklējams bērnībā – piedzīvoju seksuālu izmantošanu jau no 3 gadu vecuma, mātes nemīlestība, apsmiešana vienaudžu vidū utt. Es biju nelaimes čupa, maigi izsakoties. Kad iepazinu alkoholu, man patika tā atbrīvotības sajūta, vairs nebiju kautrīga, varēju būt tāda baigi foršā džuse, kas par savām nelaimēm ir pilnīgi aizmirsusi. Tā nu iestigu alkoholismā ilgi. Dzērumā strādāju, dzērumā draudzējos, dzērumā dzīvoju. Kādu 3 gadu laikā skaidrā biju bijusi labi ja kādas 10 dienas..?! Jā, manā alkoholā asiņu vairs nebija.. Cik liels kauns. Bet lielāka bija nožēla, ka nespēju to apturēt. Ritenis bija ieskrējies un nemaz nedomāja mani no tā mest nost.

Atbildes sāku meklēt, izmēģinot gan pozitīvo domāšanu, gan visādās karmas mācībās un reinkarnācijās, ticēju, ka saviem spēkiem varu mainīt un iemīlēt sevi, bet nu nedeva tas neko. Ja nu vienīgi kādas 2 dienas sajutos labi, tad nākamās 22 atkal bija depresija.

Un tad mani piemeklēja slimība, kas bija visdziļākais purvs, kādā līdz tam biju nonākusi. Tajā brīdī man nebija ne draugu, ne naudas, nekā stabila apkārt, un ar slimību, kas man traucēja ikdienā normāli darboties, es sajutos tik tik tik nevarīga, tik vāja, ka sapratu….ja Dievs ir, tad tieši tas bija tas mirklis, kad man viņu ļoti vajag!

Un tā bija pirmā reize dzīvē, kad no sirds lūdzu Dievu. Tā bija pirmā reize, kad apzinājos, ka esmu pati savos spēkos nespēcīga un Viņam jānāk man palīgā. Es lūdzu un ticēju, un zināju, ka kaut kas tam visam sekos. Un sekoja arī. Pēc 2 dienām, kad biju atgūlusies gultā un vēlreiz lūdzu Dievu, pēkšņi es visa sāku trīcēt, man kājas un rokas gāja pa gaisu, kaut pati tās nekustināju! Es nesapratu, kas ar mani notiek! (Tagad es zinu- tā bija Velna atkāpšanās no manis Dieva priekšā) Raustīšanās turpinājās stundu, pēc tam jutu sevī ielīstam TĀDU mieru un mīlestību, kādu nekad dzīvē nebiju jutusi, man viss ķermenis jutās kā siltā medū, es gribēju no laimes jebkuru cilvēku apskaut un sabučot! Tas bija visbrīnišķīgākais eiforijas moments dzīvē, tādu “high” nevarētu dot pati dārgākā narkotika!

  • Tā bija diena, kad sākās mana Jaunā dzīve. Dievs pakāpeniski atņēma visas manas problēmas, pirmkārt,  zuda atkarība no iedzeršanas- šobrīd jau  3 gadi pagājuši kopš pēdējās promiļu “uzņemšanas”.
  • Biju arī smēķētāja, un arī šo netikumu man ļoti viegli patiesībā sanāca atmest, jo pēkšņi šis ieradums man sāka likties nu tik pretīgs, ka viss, nikotīnam neskaros klāt jau ilgi.Veselība ir uzlabojusies pamatīgi.
  • Pirms tam man bija bail sarunāties ar svešiniekiem, tagad es mierīgi varu komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, pat ja redzu, ka kādam es nepatīku, tas mani pilnīgi neietekmē, jo NU JAU es zinu savu vērtību. Jēzus ir aizpildījis pilnu visu manu būtību, tur vairs nav neviena robiņa, kur kāds varētu ielīst, tādējādi ietekmējot manu pašsajūtu un pašapziņu.
  • Nokārtojās finansiālā stabilitāte. Tagad varu izdzīvot kaut ar minimālo algu, nopirkt visu, ko vien vajag,  un paliks vēl pāri iekrājumiem. Pirms tam dzīvoju pusbadā, staigāju vecos, saplīsušos zābakos, jo, kaut arī naudas skaitliskā ziņā bija pietiekami, nekad nemācēju ar to rīkoties, vienmēr kaut kas tika laikā nesamaksāts utt.
  • Manas ilgākās attiecības pirms tam bija aptuveni.. 2 mēnešus?! Nekad dzīvē neticēju, ka kāds varētu mani mīlēt un kur nu vēl ņemt par sievu un precēt nost uz visu atlikušo dzīvi!? Šobrīd man ir lielisks vīrs, bērns,  un ģimene noteikti vēl turpinās augt.
  • Es nekad neizgāju no mājas bez make-up. Man tā likās pat neiespējamā misija kādreiz iziet ārā ar savu “īsto” seju. Šobrīd es absolūti atzīstu savu dabisko skaistumu un jūtos tik brīvi bez jebkādām špakteļa kārtām.

 

Tās ir tikai dažas no lietām, ko Dievs ir manī izmainījis. Augšana un Dieva izzināšana notiek līdz mūža galam. Pats galvenais, lai citi neuzskatītu Dievu par reliģisku, kur Tu “tiec pieņemts” attiecīgi tikai tad, ja pildi rituālus, neizlaid iknedēļas misi,  esi “labs”- ziedo miljonus un ko tik ne. Dievs Tevi grib pieņemt tieši te un tagad, tieši tādu, kāds Tu esi, ar visām sevis apzinātām vājībām. Būtu to zinājusi jau agrāk, bet, redz, bija jāiziet grūtais ceļš, lai pati iemācītos Viņu atrast 🙂

 

 

 

 

Advertisements